3,2 miljardi valodas aplikaciju lejupielades. Gandrız nulle runajosie. Pirma viina mums deva kartites. Otra deva gamificetas viktorinas. Abi optimizeti nepareizam lietam. Ir laiks tresajai viinai, kas sakak ar to, kas tiesi darbojas: runasanu.
Vairак nekā miljards cilveku palaik emacas jaunu valodu. Gandrız neviens no tiem neemacisies to runaat.
Tam vajadzetu mums satraucinaat vairak, neka tas mums satrauc. Mums ir valodas emacisanas aplikacijas jau vairak neka desmit gadus. Tās ir skaisti izstrадatas, neticami populāras un atbalstitas ar miljardiem ventūra kapitāla. Pašam Duolingo ir vairāk nekā 100 miljonu aktīvu lietotāju mēnesī. Un tomēr: mazāk nekā 10% valodas emacitāju sasniedz sarunas plūdumu.
Ja paskatāties, kā valodas emacisanas tehnolоģija ir attīstījusies pēdējos 30 gadus, parādās modelis. Katra paaudze ir atrisinājusi vienu problēmu, atstājot lielāku neskartam.
Rosetta Stone, CD-ROM diski, mācību grāmatas. Pirmo reizi jūs varējāt emacities valodu bez klases. Bet pieredze bija statiska, vienots izmērs visiem. Jūs patērējāt saturu. Jūs nekad neradijāt valodu.
Duolingo, Babbel, Busuu. Sērijas, punkti, līderu tabulas. Brīniskami pievilcīgas. Bet fundamentāli atpazīsanas balstītas: jūs klepjojat, saskaņojat un slīdējat caur nodarbībām. Vēlamākā valodas prasme ir runasana, tomēr šīs aplikacijas to gandrız nemāca.
Reālā laika balss AI ļauj emacitājiem praktizēt faktiskas sarunas gandrız bez papildu izmaksām. Nav plānošanas, nav sprieduma, nav $50 par stundu pasniedzēja.
Bet tehnolоģija viena pati nav pietiekama. 50 gadu valodas iegūšanas pētniecība mums saka, kas tiesi darbojas. Tā pamatā valodas emacisanai ir nepieciešamas trīs lietas:
Vārdu saskaņošana ar nozīmēm, teikumu tulkošana, pareizās atbildes izvēle. Tas ir tas, uz ko lielākā daļa aplikāciju ir veidotas, un tās to dara labi.
Valodas dzirdēšana reālā kontekstā. Podkāsti, audio nodarbības, dzimtie runātāji. Vērtīgi un arvien pieejamāki.
Tiešā valodas radīšana. Savu teikumu veidošana, skaļi, reālā laikā. Grūtākā prasme, vēlamākā, un tā, ko gandrız neviena aplikācija nemāca.
Aplikacijas ir kļuvušas ievērojami labas pirmajās divās. Bet runasana, prasme, kas visvairāk svarīga, kad jūs stāvat priekšā reālam cilvēkam, ir gandrız pilnībā prombūtnē.
Ikviens, kurš ir emacījies valodu, to pazīst. Jūs zināt vārdus. Jūs esat nokārtojuši viktorīnas. Bet kad ir laiks tiešā runāt, viss bloķējas. Tas nav zināšanu trūkums. Tas ir prakses trūkums pareizajā režīmā.
Pētniecība to konsekuenti apstiprina. Emacitāji, kuri tikai uztver bez radīšanas, ātri nonāk plato. Konkrēti vārdi paliek ātrāk nekā abstrakti, jo smadzenes iesaista vārdu krājumu lietām, kuras tas var iztēloties. Un emacisanās notiek uz tā, ko jūs jau varat darīt robežas: pārāk viegli un jūs slīdējat, pārāk grūti un jūs noslēdzaties. Katra nodarbība ir jāatrodas tajā produktīvajā vidējā.
Šī ir etablēta zinātne, uzbūvēta desmit gadu laikā vairākās disciplīnās. Un gandrız neviena no tā nav nonākusi produktos, kurus katru dienu izmanto miljards cilvēku.
Es uzskatu, ka nākamā paaudze valodas emacisanai ir jāveido uz šīs pētniecības pamata. Ne tikai AI-darbināta, bet pētniecības balstīta. Ne tikai sarunas balstīta, bet kurikulāri strukturēta. Sistēma, kurā katra nodarbība kartējas uz komunikatīvu rezultātu, katrs vingrinājums tiek izvēlēts, pamatojoties uz to, ko emacitājam ir jāpraktizē, un katra sesija pielāgojas tam, ko emacitājs tiešā jau zina.
Tas ir tas, ko mēs veidojam ar eevi. Ne tāpēc, ka tehnolоģija ir interesanta (lai gan tā ir), bet tāpēc, ka valodas runasana maina jūsu dzīvi. Tā jūs savieno ar cilvēkiem, kultūrām un pasaules daļām, kuras jūs iepriekš nevarējāt pieejams. Rīki valodu emacisanai un saglabāšanai ir jābūt pieejamiem visiem, nevis slēgtiem aiz $50 par stundu pasniedzēja maksas.
Trešā viina nav par labākām aplikācijām.
Tā ir par labākiem rezultātiem.
Tā ir par brīdi, kad emacitājs atver savu muti
un saprot: Es tiešā varu to darīt.